Trušu šķirnes>>> informācija par trušu barošanu un kopšanu >>>
           
   

AR KO SĀKT

Ja esat izlēmis uzsākt audzēt trušus, un agrāk to nekad neesat darījis, tad vispirms ir jāsavāc pēc iespējas vairāk informācijas par šiem dzīvniekiem. Mēģināšu īsi pastāstīt to, kas man liekas svarīgs, uzsākot šo nodarbi, palīgā ņemšu kaut ko no Zaigas Vīksnes grāmatas „Truši” un pievienošu komentārus no savas un citu audzētāju pieredzes.

KAS IR TRUSIS

Truši ir zīdītāji, zaķveidīgo kārta, zaķu dzimtas, trušu ģints. Lai gan daži trušus saukā par zaķiem, tiem tomēr ir pārāk dažādas bioloģiskās īpašības. Tādēļ praktiski zaķi ar trusi nevar sakrustot.

Savvaļas truši dzīvo dziļās alās un lielākā darbošanās tiem ir naktīs. Dzīvo baros vai pa pāriem. Savvaļas trušu dzimtene ir Rietumeiropa.

Pieaugušam trusim ir 28 zobi. Priekšzobi aug nepārtraukti, kuri graužot barību, nodilst. Ja trusis ir nepareizs sakodiens, zobi nenodilst, tie izaug pārāk gari un trusis vairs nevar paēst. Tad tie ir jāsaīsina nokniebjot.

Trusim ir vienkameras kuņģis un kuņģa sula izdalās nepārtraukti, neatkarīgi no barības uzņemšanas. Kuņģa sieniņās ir ļoti maz muskuļaudu un tāpēc barība virzās uz priekšu galvenokārt mehāniskā veidā. Nākamā stumj uz priekš iepriekšējo. Tādēļ trusis ēd gandrīz nepārtraukti, vidēji diennaktī ik pēc 5-10 minūtēm. Tādēļ barībai vienmēr ir jābūt pieejamai, tikai tad gremošanas sistēma strādā pilnvērtīgi.

Kopējais zarnu garums 8-10 reizes pārsniedz paša truša garumu. Tāpēc uzņemtā barība visam gremošanas traktam iet cauri 3 diennaktis. Tādēļ, piemēram, ja trusis ir apēdis indīgu zāli vai sapelējušu sienu, tās sekas var izpausties tikai trešajā dienā.

Truši reizēm ēd savus mēslus un to sauc par kaprofāgiju. Tādā veidā, naktī izdalītajos mēslos, trusis atrod nepārstrādājošos proteīnus un B grupas vitamīnus. Bet tādā veidā tas pārnēsā arī dažādas parazitāras slimības.

Trušiem ir diezgan slikta redze un tie neredz to, kas atrodas priekšā, tā kā acis ir novietotas galvas abos sānos. Toties dzirde un oža ir teicama. Cilvēkos ir radies priekšstats, ka zaķis guļ ar vaļā acīm. Bet tā nav taisnība. Vienkārši zaķim ir grūti pielavīties guļošam, jo viņš tūlīt sadzird un atver acis. To pašu nevar attiecināt uz mājas trušiem, jo tie laikam vairs tā nebaidās un reizēm mierīgi guļ, kad saimnieks staigā gar būriem.

Vesela truša temperatūra ir 38,8-39,5, kura ir atkarīga arī no ārējās temperatūras. Ziemā tā var pazemināties pat līdz 37 grādiem. Ziemā, turot trušus ārā, palielinās barības patēriņš.

Toties turot tos telpās, jābūt ļoti labai ventilācijai, jo liels amonjaka saturs gaisā var izraisīt pat nāvi.

Sirsniņa nav liela, tāpēc trusis slikti panes narkozi un arī no pārbīļa reizēm var pat nomirt.

Trusis elpo arī caur ādu, kas ir atkarīgs no apmatojuma biezuma. Ja garmataina truša vilna būs savēlusies, āda tajā vietā neelpos.

Jauna truša āda ir ļoti plāna. Pieauguša tēviņa āda ir biezāka nekā mātītei. Ja trusim augšanas periodā ir bijušas problēmas ar veselību, ir bijusi slikta barošana, vai tieši pretēji, aptaukošanās un tad atkal novājēšana, āda kļūst neelastīga, staipīga, bieži tādiem trušiem veidojas pakakles.

Ādu klāj pavilna, no kuras biezuma ir atkarīga siltumvadītspēja. Tālāk seko akotmati un no to krāsas ir atkarīgs viss truša pamattonis. Akotmati pasargā pavilnu no samirkšanas un savelšanās. Paši garākie ir virzošie mati, kuri trušu kažokam piedod kuplumu.

TRUŠU ŠĶIRNES

 

Trušu šķirnes iedalās grupās pēc lieluma un apmatojuma veida. Ir lielās, vidējās, mazās, īpašā apmatojuma truši un pundurtruši.

Par Latvijā audzētajām šķirnēm varat paskatīties www.skirnestrusis.lv , kā arī 2008. gada nogalē Latvijas šķirnes trušu audzētāju asociācija ar ministrijas atbalstu ir izdevusi Latvijā audzēto šķirnes trušu katalogu. Par iegādes iespējām interesēties pie asociācijas biedriem vai organizācijas rīkotajos pasākumos.

MĪTNES IEKĀRTOŠANA

Vispirms ir jābūt skaidram trušu audzēšanas mērķim un tad izejot no tā jāizvēlas šķirne un turēšanas apstākļi, kuri būtu vispiemērotākie jūsu turpmākajiem plāniem. No šķirnes lieluma un šķirnes turēšanas specifikas būs attiecīgi jāņem vērā, kādi būrīši būs jāizgatavo. Lielākajām šķirnēm būs nepieciešami lielāki būri, bet pundurtrušiem un mazajām šķirnītēm pietiks ar daudz mazākiem būrīšiem. Mātītēm attiecīgi jāierēķina vieta mazuļiem. Tā var būt ievietojama ligzda vai stacionāri izgatavota būra daļa. Ir šķirnes, kuras ļoti labi pacieš turēšanu uz drāšu sieta, kas atvieglo kopšanu, jo mitrums un mēsli nekrājas būros, bet caur režģi nokļūst zemē. Bet ir šķirnes, kuras jātur uz it kā matracīša, jo ir mazāk apmatotas ķepas un ātri var rasties atspiedumi un tad arī čūlas, piemēram, Rekss šķirnes ar īpaši īso apmatojumu. Lielā svara dēļ tādas pašas problēmas ir lielajām trušu šķirnēm, piemēram, Flandriem, Lielajiem auntrušiem, kā arī trušiem, kuri ir pārbaroti. Tāpēc šiem trušiem jānodrošina biezs salmu vai ēveļskaidu segums uz būra grīdām.

Ja vēlaties trušus audzēt gaļas iegūšanai, tad vispiemērotākās būs vidējās šķirnes, tādas, kas ātrāk izaug, kurām ir lielāks tīras gaļas iznākums, tās, kuras ir izturīgākas pret slimībām, kurām ir lielāka ražība. Visbiežāk gaļas iegūšanai izmanto Kalifornijas šķirnes trušus, bet arī Burgundas, Čehu albīnus, Vīnes zilos, Vīnes pelēkos u.c. šķirnes. Var dažādas šķirnes krustot, tā uzlabojot rentabilitāti. Bet jāņem vērā, ka tikai pirmās paaudzes krustojums var dot vēlamo rezultātu.

Gaļas pieaugums būs atkarīgs ne tikai no šķirnes, bet arī no izvēlētās vaislas miesas uzbūves, mātes pienīguma, barības kvalitātes un turēšanas apstākļiem.

Atšķirtos trusēnus, kuri paredzēti gaļas ieguvei, var sašķirot pa dzimumiem un viena vecuma mazuļus izvietot pa aplokiem vai aizgaldiem. Tā puisīšus var turēt kopā līdz 3 mēnešu vecumam, meitenītes 4-5 mēnešu vecumam, atkarībā no šķirnes aktivitātes un dzimumgatavības iestāšanās laika. Puisīši ātrāk sāk dalīt teritoriju un tā viens otru dzenājot un sakožot, rada ievērojamus gaļas daudzuma un ādas kvalitātes zaudējumus. Trušus var arī kastrēt un tad to kopā turēšanas ilgums pagarinās. Ir saimniecības, kuras trušus no aplokiem realizē gaļā jau no 3 mēnešu vecums. Bet es esmu ievērojusi, ka tik mazi kautķermeņi latviešiem ne pārāk patīk. Vispieprasītākais lielums ir 1.5- 2,5 kg un tas nozīmē, ka dzīvsvarā vidējās šķirnes trusim būtu jābūt svarā 3-4 kg. Audzējot aplokos, kur tie daudz kustas, šādu svaru tie visdrīzāk sasniegs 5-6 mēnešos, bet nobarojot tos būros pa vienam apmēram 3,5- 5 mēnešos, atkarībā no barošanas un šķirnes īpatnībām. Protams, aplokos truši ir vieglāk apkopjami, bet grūtāk ir izsekot to veselības stāvoklim. Daudz kustoties , tie retāk slimo ar gremošanas traucējumiem un tiem ir labāka imunitāte, bet lipīgās slimības izplatīsies daudz ātrāk, nekā tad, ja truši sēdēs pa vienam vai nelielās grupiņās aizgaldos. Vēl ir jāņem vērā, ka truši ir alu dzīvnieki un ja vien būs iespējams, tie saraks alas. Tāpēc platībai ir jābūt pietiekami lielai, barībai vienmēr pieejamai un jāparedz vieta, kur noslēpties no lidojošajiem plēsējiem, lietus, sniega un vēja. Jāpadomā, kā nosargāt no meža zvēriem un suņiem. 4-5 mēnešos, ja truši netiks sašķiroti pa dzimumiem vai tēviņi netiks izkastrēti, tie sāks vairoties. Tuvradniecīgie pēcnācēji var būt uzņēmīgāki pret slimībām, mazāki augumā, mazāku muskuļu masu, līdz ar to samazināsies rentabilitāte.

Lielo šķirņu, tādu kā Flandrs u.c., gaļas ieguvei komerciālos nolūkos neieteiktu, jo tīras gaļas daudzums procentuāli ir mazāks nekā vidējo šķirņu trušiem. Tiem ir lieli kauli un tie lēni uzaudzē muskuļu masu. Šai šķirnei, lai būtu arī attiecīgi vairāk tīras gaļas, vajadzēs vismaz 6 mēnešus, kad tie svērs jau 5-7 kg. Flandri ir ļoti pilnvērtīgi jābaro, jo tie ir samērā uzņēmīgi pret slimībām.

Ja izlemsiet audzēt telpās, būs jāierīko laba ventilācija un jānodrošina apgaismojums. Ziemā būs siltāks nekā ārā, vasarā vēsāks, ja vien tā nebūs siltumnīca. Ja telpas ziemā ir iespējams apkurināt, uzturot vismaz 10-15 grādus plusos un labi apgaismot, truši vairosies visu gadu. Turot trušus ārā, gadalaika tumšajā laikā, tiem iestājas miera periods. Mātītes pārstāj meklēties un ja arī izdodas aplecināt, tās bieži nepaliek grūsnas vai arī tām ir mazi metieni.

Audzējot lielu skaitu komerciālos nolūkos, jāpadomā, lai mazāks laiks ir jāpavada pie ikdienas apkopšanas. Tas ir, lai vienkāršāka ir barības un ūdens padeve. Lai būrīšu tīrīšana neaizņemtu pārāk daudz laika un enerģijas. Varbūt kaut ko var mehanizēt! Viss ir atkarīgs no jūsu izdomas un materiālu iegādes iespējām . Bet ir jāņem vērā, ka truši labi panes aukstumu, bet slikti- karstumu, mitrumu, caurvēju un netīrību. Tāpēc jāpadomā, kur novietot būrīšus, lai nebūtu vasarā karsti un ziemā būros nepūstu valdošie vēji.

Audzējot arī kažokādu ieguvei, jārēķinās ar to, ka labas kvalitātes ādas var iegūt tikai rudens un ziemas periodā 7-8 mēnešu vecumā. Un arī tad vēl ir jāskatās, vai apmatojuma maiņa ir jau beigusies. To kvalitāte vēl ir atkarīga gan no barošanas un turēšanas apstākļiem, kā arī no pirmapstrādes un ģērēšanas tehnoloģijas. Netīras un dažādu šķirņu krustojumu ādas būs grūtāk realizēt, tās būs droši vien jākrāso un tas paaugstinās pašizmaksu. Ādas cena būs atkarīga arī no truša šķirnes. Piemēram, Rekss šķirnes trušu ādas maksās daudz vairāk, nekā parasta apmatojuma. Kažokādu ieguvei labi var izmantot mazo šķirņu trušus, jo 7-8 mēnešu vecumā, laikā, kad kažokāda ir vislabāk izmantojama, kautķermeņa svars ir tieši tāds, kurš patīk Latvijas patērētājam. Būrus nevajadzēs lielus, līdz ar to aizņems mazāku platību. Vairums mazo šķirņu labi panes pinuma grīdas segumu. Toties lielo un vidējo šķirņu trušu ādas būs daudz lielākas, bet grūtāk realizējama gaļa, jo kautķermenis šajā 7-8 mēnešu vecumā būs jau 2,5 kg un vairāk, kas ne visiem patērētājiem patiks.

BAROŠANA

Tad kad ir gatavi būri un esat izlēmuši kādas šķirnes trusi iegādāsieties, jāsagatavo barības rezerves. No tā saimnieka, pie kura iegādāsieties jaunos iemītniekus, noteikti noskaidrojiet kādu barību tie ir saņēmuši, jo barības maiņa var izraisīt gremošanas traucējumus un papildus stresu. Pirmo nedēļu cenšaties barot ar līdzīgu ēdienu. Tad, kad truši būs jau iejutušies jaunajās mājās, pamazām pievienojiet to barību, ar kuru domājat tos barot turpmāk.

Zaļbarība.

Ko tad ēd truši? Pirmkārt, iegaumējiet, ka trusis ir zālēdājs. Tātad pamatbarība ir vai nu svaiga zāle, vītināta zāle, vai siens .

Pirmo zāli dodiet ļoti uzmanīgi! Pirmo reizi pa dažām lapiņām, pakāpeniski palielinot devu. Pavasarī tās varētu būt pieneņu, gārsas, māllēpes, nātres lapas, koku zariņi ar tikko uzplaukušajām lapiņām. Vēlāk jau var pļaut un ja pavasarī un vasaras sākumā ir labi saaugusi zāle, un to vēl par agru pļaut sienam, to labāk vītināt, tāpēc, lai nepiemestos caureja, vai arī regulāri pirms dot zāli, jāpiedāvā siens. Jāatceras, ka nedrīkst izbarot salijušu vai rasainu, vai arī sakarsušu zāli. Uzmanīgi apskatiet, vai siens nav pelējis . Pelējušu vai citādi bojātu barību trušiem nedrīkst barot , jo tā var izraisīt smagu saindēšanos.

Saindēšanos var izraisīt arī indīgie augi . Visbiežāk sastopamie ir: ložņu un kodīgā gundega, velna rutki, suņpētersīļi, parastais velnābols, vizbulītes, ozoliņi, sarkanās uzpirkstītes, bebrukārkliņi, melnā naktene, parastā kreimene, melnā driģene, padilles, zirdzenāji, tīruma magones, purenes, cūkauši, ievas, tīruma kosas, strutenes, segliņi, mežvīteņi, krauklēns, tūjas, tabaka, apiņi, vaivariņi, blusukārkliņš, kaņepes, vēlziedes, griķi, īves.

Var izbarot arī kartupeļu lakstus , tikai pirms tam jānolasa zaļie ziedu bumbuļi. Baro kā papildus barību.

Kukurūzas lapas var dod trušiem sākot no 2 mēnešu vecuma.

Dārza malā var iestādīt topinambūrus . Vasarā var barot lapas, bet rudenī novākt saknes, kuras var ēst paši un ļoti garšo arī trušiem.

No sētās zaļbarības labs ir vīķauzu mistrs, āboliņš, lucerna . Lucerna izdevīga, ja nav lielu pļaujamo platību, jo tā ātri ataug un var pļaut pat 4-5 reizes. Ja platības ir lielas, tad jāraugās lai lucerns nepāraug, jo tad tās kāti kļūst cieti un trušiem vairs tā negaršo. Tās dziļā sakņu sistēma ļauj augam izdzīvot un pat augt vissausākajās vasarās. Sējumu var neatjaunot 7 gadus. Lai zaļbarība nebūtu vienveidīga, lucernu sēj kopā ar stiebru zāli.

Ļoti vērtīgi ir arī garšaugi: pētersīļi, selerijas, dilles. Vībotnes un pelašķi uzlabos apetīti un paaugstinās imunitāti. Rudenī varat izbarot zemeņu lapas un nogrieztos augļu koku un ogulāju zarus.

Sulīgā barība.

Vislabāk no sakņaugiem izbarot burkānus, lopbarības bietes, puscukurbietes, cukurbietes un topinambūrus. Cukurbietes un puscukurbietes veicina laktāciju, stimulē vielmaiņas procesus, bet augstais cukura sastāvs paātrina aptaukošanos.

Kartupeļus jāvāra un var izbarot no 2 mēnešu vecuma tiem trusēniem, kuri ir paredzēti nobarošanai. Pieaugušie truši no kartupeļiem ātri aptaukojas. Tos dod pārdienām.

Ķirbjus, gurķus, kabačus truši negrib ēst.

Labprāt ēd kāļus, kuziku, cigoriņus.

Galviņkāpostiem vērtība ir maza un izbarojot tos lielos daudzumos izraisa caureju un uzpūšanos.

Sarkanās bietes var izraisīt caureju, tāpēc labāk neriskēt!

Visus sakņaugus, izņemot burkānus, nedrīkst izbarot sasalušus. Tos var barot vārītus! Ja nav sals, tos baro svaigus, pirms tam notīrot no augsnes un bojājumiem.

Ļoti vērtīgas ir selerijas saknes , sevišķi vaislas tēviem un mātēm pirms pārošanas sezonas.

Rupjā barība

Pie rupjās barības pieder siens, kaltētas lapu koku slotiņas, skuju koku zari, skābsiens un salmi.

Tauriņziežu sienam ir liels olbaltumvielu saturs, bet tas ir jāpļauj ziedu veidošanās sākumā. Pāraudzis tas zaudē savu vērtību un sliktāk izmantojas. Vislabāk to žāvēt zārdos.

Ja trūkst siena, var izbarot arī auzu vai zirņu salmus.

Pārdienām var ēdināt lapu koku slotiņas un skuju koku zarus. Slotiņām izmanto kārklu, pīlādžu, apšu, avenāju u.c. lapu kokus. Indīgas ir ievas. Labāk nedot kauliņkoku zarus. Lielos daudzumos nevajag dot bērzu zarus, jo tie var izraisīt nieru iekaisumu. Ozolu un kārklu zari palīdz pret caureju! Skujas vāc ziemā līdz martam ( laikā kad tie nesveķo). Tie ir vērtīgs vitamīnu un minerālvielu avots. Ļoti vērtīgas ir nātru slotiņas, kuras kaltē, saberž pulverī un pievieno spēkbarībai. Vērtīgas ir arī vībotnes, kuras satur ārstnieciskas vielas.

Spēkbarība

Spēkbarība ir gan dažāda veida graudi, to pārstrādes produkti un kombinētā spēkbarība.

Spēkbarībai jābūt granulētai. Lai tā būtu pilndevu (satur visas organismam nepieciešamos barības komponentus), tās sastāvā bez dažādu graudu un to pārstrādes atlieku un citu, kā, piemēram, saulespuķu spraukumi, un t.t., jābūt arī zāles vai siena miltiem. Ja to kombinētās barības sastāvā nav, tad tā ir nepilndevu kombinētā barība un to barojot, obligāti papildus ir jādod zāle, siens vai salmi. Pilndevu kombinēto spēkbarību truša organisms ļoti labi izmanto un sagremo, nekā nepilndevu vai barojot atsevišķi dažādus graudus un citus barības līdzekļus. Kā nepilndevu kombinēto spēkbarību trušiem var izbarot arī cūkām domāto , tikai jāpaskatās lai tās sastāvā nav pievienoti rudzu graudi.

No graudiem trušiem vislabāk barot miežus un sevišķi miera periodā- auzas. Nobarojamiem trušiem pie citiem graudiem pievienot arī nedaudz kviešu graudus. Nedrīkst izbarot kviešu graudus kā vienīgo spēkbarību, jo kviešu graudu sastāvā ir tik daudz lipekļa, ka var rasties gremošanas traucējumi. Nekādā ziņā nedrīkst izbarot rudzu graudus!!

Nedrīkst izbarot tikai viena veida graudus, jo tāda barība nav pielnvērtīga un ir vienveidīga. Kviešu graudus var dot diedzētus. Graudus izmērcē un klāj dažus cm biezā kārtiņā un novieto siltā, gaišā vietā. Pēc dažām dienām parādīsies asniņi, kas būs jau veselīga un vitamīniem bagāta papildus barība. Var barot arī kastaņus un ozolzīles.

Klijas, spraukumus un raušus labāk iekļaut mīkstbarībā. Tos pievieno, piemēram, mīcītiem, vārītiem kartupeļiem ar lopbarības miltiem, no kuriem veido bumbiņas. Šāda veida barību jāuzmana, lai tā neieskābst.

Trušiem nedrīkst izbarot svaigu maizi!!! Lai nerastos gremošanas traucējumi, to ir jāsakaltē.

Ēdināšanas metodes

Trušus var barot tikai ar sauso barību un arī jaucot sauso ar zaļbarību un sulīgo barību.

Sauso ēdināšanu parasti piemēro lielās saimniecībās, jo tad var barības padevi mehanizēt un vieglāk to sabalansēt. Tad trušiem dod tikai pilnvērtīgu kombinēto barību un sienu, vai pat salmus.

Nelielās saimniecībās parasti cenšas izbarot lētāk. Ēdina ar spēkbarību un izmanto tos augu valsts produktus, saknes, ko var izaudzēt dārzā, zaļbarību un dažādus blakus produktus.

Trusim barība jāuzņem nepārtraukti , tāpēc ēdienam vienmēr ir jāatrodas barības traukos. Vislielākais barības patēriņš ir laktējošām mātēm. Sākot no 3 dienas pēc trusēnu piedzimšanas, pakāpeniski palielina barības devu. Tās jābaro bagātīgi un daudzveidīgi.

Dzirdināšana

Kā jebkura dzīva būtne, arī truši nevar dzīvot bez ūdens. Slāpes tie panes daudz sliktāk, kā badošanos. Ja organisms zaudē 10% ūdens, var iestāties nāve. Organismā gandrīz visi ķīmiskie un fizioloģiskie procesi noris ar ūdens līdzdalību. Tas palīdz no organisma izdalīt vielmaiņai nederīgos produktus. Ar ūdeni dzīvnieki uzņem arī organismam nepieciešamās minerālvielas.

Trušiem vienmēr ir jābūt pieejamam dzeramajam ūdenim!! Patērētā ūdens daudzums būs atkarīgs no tā daudzuma barībā un no katra truša individuāli. Ūdenim ērti pievienot arī medikamentus, tad, kad tas kļūst nepieciešams.

Ziemā var dot siltu ūdeni un arī dažādas tējas, kas uzlabo veselības stāvokli un apetīti. Ja ziemā sāk dot siltu ūdeni, tas ir jādod visu sala laiku. Ziemā vēl var dot arī sniegu vai ledu, tikai tad ir jārēķinās, ka palielināsies barības patēriņš, jo organismam nepieciešams saražot vairāk siltuma enerģijas.

PAVAIROŠANA

Pārošana

Vienam vaislas tēvam jāparedz 5-10 mātes. Tas tāpēc, ka tēviem regulāri darbojoties, nezustu spermas aktivitāte. Ja saimniecībā ir mazāk mātes, tad tās, kuras realizē gaļā, pirms kaušanas pielaiž pie tēva. Ja tēvam tomēr ir sanācis vairāk par mēnesi iztikt bez pārošanas, tad pirmo māti pēc 5 dienām labāk pārpārot.

Trušus vaislai var sākt izmantot vidēji no 6-7 mēnešu vecuma, kas lielā mērā ir atkarīgs arī no šķirnes. Lielās šķirnes, piemēram, kā Flandri, Franču auntruši, pārojami no 7-9 mēnešu vecuma, vidējās šķirnes no 6-7, bet pundurtruši no 4-6 mēnešu vecuma. Svarīgi, lai vaislas dzīvnieks nav pārāk vājš, vai arī pārāk resns.

Tēvus izvēlas lielākos un audzelīgākos eksemplārus, bet mātītes, kas dzimušas ražīgākajām mātēm, bet tām nebūt nav jābūt vislielākajām metienā.

Meklēšanās laikā mātītes kļūst nemierīgas, var zaudēt apetīti, pietūkst un sārti kļūst dzimumorgāni, tās nēsā pakaišus un plūc pūkas, glaudot paceļ pakaļējo daļu. Vislielāko trusēnu skaitu iegūst, ja pāro izteiktas meklēšanās laikā. Pavasarī un vasarā meklēšanās atkārtojas ik pēc 5-6 dienām un ilgst 3-5 dienas. Gada tumšajā laikā dzimumaktivitāte ir pazemināta. Bieži vien meklēšanās var būt neizteikta. Dzimumaktivitāti stimulē papildus vitamīni, mātītes var ievietot uz pāris dienām tukšā tēviņa būrī.

Mātīte ir aplekta, ja tēviņš pēc akta nokrīt uz sāniem un, parasti, iepīkstas. Ļauj aplekt vēl divas reizes un ņem mātīti nost. Ja nākošā aplekšana ieilgst, tos var atstāt kopā uz stundu vai divām, bet nekādā gadījumā uz vairākām dienām. Ja tēviņš pēc akta kļūst agresīvs un pārāk aktīvi plūkā mātīti, labāk pēc akta tūlīt atņemt mātīti un pielikt to atkal pēc 2 stundām. Ja rodas šaubas par veiksmīgu sapārošanu, mātīti pie tēviņa pieliek vēlreiz pēc 5 stundām. Kontrolpārošanu var veikt arī pēc 5-6 dienām. Ja mātīte burkšķ un izvairās no tēviņa, var skaitīt, ka māte ir grūsna. Bet no savas pieredzes varu ieteikt pārāk neaizrauties bez vajadzības ar pārpārošanu. Ja esiet pārliecināts, ka viss ir noticis kā vajag, pārpārot nevajag. Pārāk bieža mātes cilāšana grūtniecības laikā, tai rada stresu, kas var ietekmēt dzemdību norisi. Vēl var gadīties, ka mātei izveidojas dubultā grūtniecība, tas ir, kad ir apaugļotas olšūnas dažādos laikos. Tad māte pēc kāda laika pēc dzemdībām, dzemdē vēlreiz.

Vislabāk pārot sērijveidā. Ja ir vairāki tēvi, tad vienā dienā katram tēvam iedod pa mātei. Ja ir tikai viens tēvs, tad pāro 3-4 dienas pēc kārtas. Paretam var ļaut tēviņam sapārot vienā dienā divas mātes. Vēlāk, kad būs sadzimuši trusēni, vajadzības gadījumā, varēs no vienas mātes atsēdināt trusēnus pie citas. Vēl, ja jaunās mātes dzīvo vairākas kopā, tēviņu uz dažām dienām ielikt pie tām. Pēc tam divu nedēļu laikā mātītes izvieto pa vienai katru savā būrī.

Pārāk karstā vai ļoti aukstā laikā labāk nepārot. Vasarā, ja ir ļoti silts laiks, labāk pārot agri no rīta vai vakarā.

Grūsnība un atnešanās

Neatkarīgi no tā, vai grūtniecība ir iestājusies, vai nē, izveidojas dzeltenais ķermenis, kurš aizkavē jaunu folikulu veidošanos. Ja nav notikusi apaugļošanās, var iestāties viltus grūtniecība. Tā parasti ilgst 17 dienas. Māte uzvedas kā pirms dzemdībām, taisa migu, plūc pūkas un nēsā salmus. Tādā gadījumā 16 dienā veic pārpārošanu. Ja māte izvairās un dusmīgi burkšķ, tad jādomā, ka tā tomēr ir grūsna.

Trušiem grūtniecība ilgst 28-34 dienas. Visbiežāk piedzimst tieši 30 dienā, mazi, akli un pilnīgi kaili. Ļoti svarīgi māti 2 nedēļas pirms dzemdībām un dzemdību laikā netraucēt. Ja dzemdības norit normāli, māte pati zina, kas jādara. Tā jau nedēļu vai arī dažas stundas iepriekš, sagatavo dzemdību vietu, sanes salmus, izveido iedobi un saplūc dūnas. Gadās, ka māte migu sāk veidot tikai pēc dzemdībām un reizēm tad ir jau par vēlu un trusēni aiziet bojā.

 

Ja māte ir satraukta vai arī dzemdības ir smagas, ir ļoti auksts, vai ļoti karsts laiks, mātei nav izteiktas mātes jūtas, vai arī kāds to traucē, tā var arī nesagatavot migu un dzemdību laikā izmētāt bērnus, kuri, ja nepaspēsiet tos savākt, nosals. Savāktos mazuļus sasilda, sagatavo migu mātes vietā un saliek tur trusēnus. Pēc dažām stundām apskata, kas notiek. Ja mazuļi ir migā, jācer, ka vakarā tie tiks pabaroti. Lieki māti netraucējiet!!

 

Vēl var aiziet bojā viss metiens, ja māte mazuļus dienu pēc dzemdībām nepabaro. Tad var darīt tā, ja redzat dzīvus, nebarotus, vakar dzimušus trusēnus, tos sasildiet un pamēģiniet pabarot ar varu. Māti noliek ar vēderu uz augšu un trusēnus saliek pie pupiņiem. Ja tur būs piens, trusēni ātri piepildīs pilnus vēderus. Tā jādara 3 dienas pēc kārtas, vienu reizi dienā. Pēc tam māte parasti pati sāk barot savus bērnus. Ja mātei nav piena, tad atliek tikai meklēt audžumāti. Mēģiniet pielikt kādai citai mātei, kurai ir maz un labi paēduši trusēni un ir apmēram vienādā lielumā ar pievienojamajiem mazuļiem. To dara tā: izņem māti no būra, ieliek dziļi migā no pūkām attīrītus mazuļus. Pēc stundas atliek māti atpakaļ būrī. Mākslīgi tik mazus trusēnus nevar izbarot, jo trušu mātes piens nav tik vienkārši pagatavojams.

Atšķišana

Minimālais laiks, kas trusēniem ir jāpavada pie mātes ir 28-30 dienas. Bet lai iegūtu veselīgus pēcnācējus- 45 vai pat 60 dienas. Ja metiens ir mazs (2-4), var atšķirt ātrāk. Ja mazuļu ir ļoti daudz (9-11), tad atšķir vēlāk un var nenoņemt visus uzreiz, bet, piemēram, 2-3 trusēnus atstāt 3-5 dienas pie mātes (pašus vārgākos vai arī meitenes). Pēc mazuļu atšķiršanas 2-3 dienas mātei, kā arī 1 mēnesi vecajiem atšķirtajiem trusēniem, nedod sulīgo barību. Tik maziem trusēniem pilnīga pāreja no mātes piena un citas barības uz tikai cita veida barību, var izraisīt gremošanas traucējumus, kā, piemēram, caureju..

Atšķirtos trusēnus var visus kopā ievietot vienā būrī un barot visus kopā līdz 3 mēnešu vecumam, vai uzreiz sadalīt pa dzimumiem, meitenes vienā, bet puikas otrā būrī. Kad tie sasnieguši 3 mēnešus, puikas izvieto pa vienam vai arī kastrē. Meitenes var kopā turēt vēl kādu mēnesi. Ja ir vēlme trušus turēt aplokos, tad pie atšķiršanas, līdzīga vecuma trusēnus no dažādām mātēm vienlaicīgi var ielaist aplokā. Labāk tos uzreiz sašķirot pa dzimumiem un ielaist dažādos aplokos vai arī puikas uzreiz kastrēt un tad tos var turēt vienā aplokā ar meitenēm. Ja trusēnus atšķirs dažādos laikos un atšķirīgos vecumos ievietos vienā telpā, tie visdrīzāk sāks plēsties. Vaislai paredzētos trušus tura pa vienam no 3 mēnešu vecumam, regulāri tos nosver, rūpīgi seko līdzi tā svara pieaugumam. Visintensīvāk truši pieņemas svarā no 2-3 mēnešu vecumam. Sākos no 4 mēnešu vecuma svara pieaugums sāk kristies. Augšana izbeidzas 8-10 mēnešu vecumā. Turpmāk svara pieaugums palielinās uz aptaukošanās rēķina.

Tāpēc ir ļoti svarīgi trusēnus pilnvērtīgi un bagātīgi barot tieši no 2 mēnešu vecuma, kā arī mātes ar mazuļiem laktācijas periodā. Normāli ir, ja jauntrušus var realizēt gaļā 4-6 mēnešu vecumā, sasniedzot 1,5-2,5 kg kautsvara.

Pavairošanas veidi

Ir vairāki trušu audzēšanas veidi. Mātītes var lecināt intensīvi vai tikai pavasara un vasaras periodā.

Intensīvi lecinot, tām labāk attīstās olnīcas un dzemdes ragi, paaugstinās auglība. Tas pats attiecas uz tēviem. Jo biežāk nodarbināsiet tēvus, jo sperma būs aktīvāka, paaugstināsies to apaugļošanas spējas. Vienam vaislas tēvam jāparedz 5-10 mātes. Ja saimniecībā ir mazāk mātes, tad tās, kuras realizē gaļā, pirms kaušanas pielaiž pie tēva. Ja tēvam tomēr ir sanācis vairāk par mēnesi iztikt bez pārošanas, tad pirmo māti pēc pārtraukuma, labāk pārpārot. Intensīvi pārojot, iegūst vidēji 4 metienus gadā.

Vairāk, kā 4 metienus iegūstot, trusēnus sanāk pārāk agri noņemt no mātes (apmēram mēneša vecumā). Līdz ar to tie ir vārgāki, sliktāk ņemas svarā, ir liels kritušo trusēnu skaits. Arī mātes tāda slodze novārdzina, tām sāk mazināties piena daudzums un arī tās kļūst uzņēmīgākas pret slimībām. Tādas mātes nevar izmantot vairāk par vienu gadu. Tas pats, ja mātes otrajā nedēļā pēc atnešanās atkal sapāro un pēc divām nedēļām tikai noņem trusēnus. Sanāk, ka grūsnība ir vienlaicīgi ar laktācijas periodu. Šādi teorētiski var sapārot pat sešas reizes gadā, bet domājams, ka gan pati māte, gan trusēni jau pēc ceturtā metiena, būs vārgi un slimīgi.

Lai sanāktu 4 metieni gadā, iznāk pārot apmēram šādi: 1-15 februāris, 16- 30 aprīlis, 1-15 jūlijs, 15 -30 septembris. Oktobris, novembris, decembris ir miera periods. Šajā laikā, kad ārā kļūst auksts un tumšs, trušu mātes nemeklējas un ja arī izdodas kādu aplecināt, bērnu skaits ir mazāks vai arī nepiedzimst vispār . Lai saglabātu augstu dzimstību visu gadu, tās jātur siltās telpās ar labu ventilāciju un pietiekamu apgaismojumu.

Otrs variants, kad trusēnus iegūst tikai pavasarī un vasarā. Pārsvarā tās ir saimniecības, kurām ir problēmas savākt pietiekami daudz barības ziemai. Mātes lecina februārī-martā un otrreiz maijā-jūnijā un rudenī likvidē gan mātes, gan izaugušos trusēnus, vai arī atstāj tikai dažas jaunās mātes un gādā tām jaunu tēvu, tas ir tāpēc, lai neizveidotos tuvradniecība.

Tuvradniecība nostiprina gan negatīvās īpašības, gan pozitīvās. Neradniecīgu eksemplāru pārošana paaugstina produktivitāti par 20-25%.

 

Šķirnes trušu audzētavas

Sertificētas šķirnes trušu audzētavas ir tās saimniecības, kas nodarbojas ar ciltsdarbu.

Latvijā ir divas sabiedriskas organizācijas, kuras ir tiesīgas nodarboties ar šķirnes trušu ciltsdarbu pamatojoties uz Truškopības ciltsdarba programmu ( www.skirnestrusis.lv/ciltsdarbs) citēju:

Tīršķirnes truši ir visas truškopības tālākās attīstības pamats. Tie nepieciešami arī dažādu krustojumu iegūšanai un jaunu šķirņu veidošanai. Tīršķirnes truši ir ģenētiski vienveidīgi un dod standartizētu produkciju. Tīršķirnes dzīvnieku savstarpēja pārošana dod zināmu garantiju pēcnācēju kvalitātei. Vispirms vaislai jāatlasa labākie no labākajiem un jāpieturas pie stingras brāķēšanas kritērijiem.

Visas oficiāli apstiprinātās sertificētās šķirnes trušu saimniecības ir pakļautas pārraudzībai. Pārraudzības darbu organizē un kontrolē šķirnes trušu audzēšanas organizācija, kuras uzskaitē atrodas saimniecība. Pārraudzības gads sākas tekošā gada 1.janvāri un beidzas 31.decembrī. Pārraudzību ganāmpulkā veic īpašnieks, kurš beidzis pārraugu kursus vai sertificēts pārraugs vērtētājs atbilstoši tiesiski normatīvo aktu prasībām. Dzīvniekus vērtēt ir tiesīgs tikai sertificēts vērtētājs. Vērtēšanā iegūtos datus fiksē obligāti noteiktajos dokumentos. Uzskaiti veic rakstiski vai datorizētā veidā .

Ciltsdarbu uzsāk ar esošo trušu pamatsastāva izvērtēšanu. Vērtē gan fenotipu, gan produktivitāti un pārmantojamības spējas. Pareiza pamatsastāva izvēle ietaupa laiku vēlamo īpašību izkopšanai vairāku paaudžu garumā. Selekcijā ātrāk var gūt panākumus no lielāka dzīvnieku skaita.

Vienlaikus nodarboties ar gaļas ražošanu un padziļinātu selekcijas darbu ir gandrīz neiespējami. Tādēļ gaļas ražotāji ir izejmateriāla pasūtītāji sertificētām šķirnes trušu audzētavām. Prakse ir pierādījusi, ka gaļas ražošanai vispiemērotākie ir hibrīdi.

Visaugstvērtīgākos hibrīdus var iegūt tikai no kvalitatīviem tīršķirnes trušiem, kuru pēcnācējiem pārbaudīta vēlamo īpašību pārmantojamība. Īpaša uzmanība veltāma augstvērtīgu hibrīdu līniju veidošanai. Hibrīdu audzēšanas pamatā ir rūpnieciskā divu vai triju šķirņu krustošana. Krustošanai jāizvēlas savstarpēji atbilstošas šķirnes. Ne visi starpšķirņu krustojumi dod vēlamos rezultātus. Arī pārojamie dzīvnieki rūpīgi jāatlasa. Īpaši pārmantojamība atsevišķiem dzīvniekiem vienas šķirnes robežās var būt dažāda. Tādēļ pārus atlasa no ganāmpulku selekcionētām līnijām atbilstoši attiecīgām prasībām. Gaļai domāto hibrīdu ieguvei vislabākos rezultātus dod vidēji lielo šķirņu tēviņi, kuriem raksturīga ātraudzība.

Saimniecības, kas sevi dēvē par šķirnes trušu audzētavām, bet neveic ciltsdarbu un nav sertificētas, nevar sevi tā saukt, jo neatbilst ciltsdarba programmā noteiktajiem kritērijiem.

 

 

   
Uz augšu